Barikādes ir stāsts par cilvēkiem, kuri, neapbruņoti un ar sirdi pilnu ticības, devās aizstāvēt Latvijas neatkarību. 20. janvārī mūsus skolas pagalmā tika radīta nostaļģiska atmosfēra, lai atcerētos 1991. gada barikādes.
Vēlamies padalīties dažos atmiņu stāstos:
1991. gada janvāris bija pilns ar neziņu un cerību. Kā teicis Rīgas Stradiņa universitātes profesors Ģirts Šalms, toreizējais 2. kursa students:”Mācības augstskolā tika atceltas, un sesija pārcelta. Es kopā ar saviem kursabiedriem piedalījos barikādēs. Doma baznīcā bija iekārtots traumpunkts, kur sagādātas nestuves, pārsienamie materiāli, gāzmaskas. Materiālu nabadzība bija liela, bet mēs darījām visu iespējamo. Tās bija dienas un naktis, kas apvienoja mūs kopīgā mērķī – cīnīties par brīvību.”
Stāsts no ķirurga Anatolija Ņikitina liecina par drosmi un pašatdevi: “20. janvāra vakarā es biju mājās, kad ziņoja par apšaudi pie Iekšlietu ministrijas. Skrēju uz slimnīcu, jo nojautu, ka būs ievainotie. Operāciju zālē tikko bija atvests kinooperators Gvido Zvaigzne ar smagiem ievainojumiem. Mēs darījām visu iespējamo, bet viņa dzīvību glābt neizdevās. Tās dienas bija pilnas ar entuziasmu un vienotību.”
Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais toreiz bija viens no Bauskas miličiem, kas brīvprātīgi devās uz Rīgu. Viņš atceras:”Kad OMON uzbruka Iekšlietu ministrijai, sākās intensīva apšaude. Parādījās pirmie uzbrucēji, bet pēc mūsu atbildes uguns tie pajuka un meklēja aizsegu. Tā bija diena, kad domājām, ka rītu vairs nesagaidīsim. Taču mūsu pretošanās deva iespēju pasaulei uzzināt par notiekošo.”
Šie stāsti ir tikai daļa no tā, ko piedzīvoja mūsu tauta barikāžu laikā. Tie atgādina, cik svarīgi ir aizsargāt to, kas mums ir dārgs – mūsu brīvību un neatkarību.
Paldies visiem pasākuma dalībniekiem. Paldies skolas jaunsardzei par brīvprātīgo darbu pie tējas pasniegšanas.
