Skolas vēsture

Nesenā vēsture:

 

Rīgas Natālijas Draudziņas vidusskola dibināta 2011. gadā kā Natālijas Draudziņas ģimnāzijas un Rīgas 99. vidusskolas pēctece. No 2013. gada 1. augusta mums pievienojās arī Rīgas Centra sākumskolas kolektīvs, tādējādi skola atrodas gan Bruņinieku ielā 24a, gan Tērbatas ielā 69. Skola īsteno dažādas vispārizglītojošā virziena izglītības programmas gan pamatskolā, gan vidusskolā (pirmā svešvaloda – angļu valoda), kas nodrošina izglītojamajiem iespēju pēc skolas beigšanas iestāties jebkurā Latvijas augstākajā mācību iestādē. Skolā augstu tiek vērtēta skolēna individualitāte, kā arī spēja iekļauties un radoši strādāt kolektīvā. Mēs uzskatām, ka skolēna sasniegumi ir atkarīgi no vides, kuru cenšamies veidot tādu, kas veicina centību, sadarbību un atklātību. Jebkura skolēna sekmes ir labākas, ja tiek nodrošināta viņa, vecāku, skolotāju un skolas administrācijas sadarbība. Mūsu skolotāji ir sava darba entuziasti, labi sagatavoti darbam, un viņu mērķis ir labas skolēnu zināšanas.

 

Skolas laika līnija:

RNDV_laika_liinija

Par skolas dibinātāju – Natāliju Draudziņu:

1935_skolas40_jubilejaa2
1935. gadā – Skolas 40. jubilejā
1935. gadā – Skolas 40. jubilejā[/caption]

 „Mana mūža darba ideāls bijis attīstīta brīva sieviete, kas spēj pilnā mērā veikt uzdevumus savā dzīvē, ģimenē, tautā un plašākā sabiedrībā."
No N. Draudziņas 1943. gada 9. maija vēstules skolas beidzējām.

 

Natālija Anete Draudziņa ir dzimusi 1864. gada 14. decembrī latviešu zemnieku ģimenē Jonišķos, mūsdienu Lietuvas teritorijā. Septiņu gadu vecumā viņa zaudē tēvu, un rūpes par viņas izglītošanu uzņemas viņas vecākais brālis. Natālija Draudziņa izglītību iegūst Mežotnes pirmsskolā, privātā Bauskas augstākajā meiteņu skolā, Lomonosova sieviešu ģimnāzijā Rīgā un pēc tās beigšanas nokārto mājskolotājas eksāmenus Tērbatas mācību apgabala eksaminācijas komisijā.

 

 

 

 

 

 

 

 

„Apmeklējot Lomonosova ģimnāziju, viņa novērojusi, ka latviešu meitenēm jābūt divas reizes labākām kā citām skolniecēm. Nobeidzot Lomonosova pedagoģisko klasi, viņa nebija pārsteigta, ka dabūjusi tikai sudraba medāli. Otra krievu izcelsmes meitene, kurai bija līdzīga liecība, bet matemātikā daudz sliktākas zināšanas, dabūja zelta medāli."

No Hildas Balodes – Romanovskas atmiņām.

Natālijas Draudziņas biogrāfiju ir grūti nodalīt no viņas darbības izglītības jomā, kurā viņa sāka darboties tūlīt pēc mācību beigšanas un turpināja visu savu mūžu. Viņa 1887. gadā Jelgavā ar tobrīd tur dzīvojošo latviešu inteliģences pārstāvju palīdzību (jo sevišķi jāizceļ advokāts Andrejs Stērste, pie kura tobrīd par palīgu strādā Jānis Pliekšāns) atver otrās šķiras četrklasīgo meiteņu skolu. Taču to drīz nākas slēgt – ne tikai tādēļ, kas ir pārkrievošanas laiks un latviska skola neiederas ne tajā, ne arī vāciskajā vidē, bet arī tādēļ, ka sievietes loma sabiedrībā ir krietni citādāka, nekā tā izveidojās Pirmā Pasaules kara laikā un pēc tā. Taču Draudziņas jaunkundzes devīze ir: „Jo lielākas grūtības, jo lielāka griba tās pārvarēt!", un 1895. gada 14. decembrī sākas nākamais posms – Natālija Draudziņa atver privātu četrklasīgu otrās šķiras meiteņu skolu Rīgā. Sākotnēji skola atrodas trīsistabu dzīvoklī Kr. Barona un Lāčplēša ielas stūrī, mācības tajā uzsāk 69 meitenes.

„Direktrise mācīja matemātiku. Tās klases bija laimīgas, kam viņa mācīja matemātiku, jo viņa mācēja tā paskaidrot, ka neviens skolēns nebija, kas nesaprata."

No Hildas Balodes – Romanovskas atmiņām.

Skola vairākkārt maina savu atrašanās vietu, jo mācīties gribētāju skaits aizvien aug, tādēļ diezgan drīz Draudziņas jaunkundzei ir skaidrs, ka ir nepieciešama sava skolas ēka. Ar radinieku materiālo palīdzību jaunā skolas top pēc Eižena Laubes projekta – viņš ir viens no tā brīža vadošajiem arhitektiem Latvijā. Skolas 15 gadu svinības 1910. gadā jau notiek skolas jaunajā skolas ēkā.

„N. Draudziņas jaunkundze, mūsu skolas direktrise, bija ļoti respektējama, cienījama dāma. Vienmēr valkāja garu kleitu zilā krāsā ar augstu apkaklīti uz augšu. Viņai bija cēla stāja, mums, skolniecēm, viņu satiekot skolas koridoros, vienmēr vajadzēja kniksēt."

No Dainas Zaļkalnes – Mednes atmiņām.

Pirmā Pasaules kara laikā skolai kopā ar pedagogiem nākas evakuēties uz Krieviju, uz kādu sādžas skolu. Apstākļi tur nav labvēlīgi mācību darba turpināšanai, tāpēc Draudziņas jaunkundze nokārto skolas pārcelšanu uz Tērbatu, kurā skola darbojas divus gadus (divu igauņu skolu telpās).

1918. gada aprīlī Natālija Draudziņa kopā ar savu mācību iestādi atgriežas Latvijā, taču pēc atgriešanās nākas secināt, ka skolas telpas ir izdemolētas. Turklāt tobrīd politiskā situācija ir ļoti mainīga – atgriešanās brīdī pie varas joprojām ir vācu okupācijas valdība, kura sākotnēji skolu atvērt neļauj. Kad ar lielām pūlēm skola savu darbību atsāk, tad neilgi pēc tam – 1919. gada sākumā – skolu nacionalizē P. Stučkas padomju valdība. Skola savu darbību atkal atsāk 1919. gada rudenī… ap to laiku notiek Bermontiāde. Latvijas armijai bez visa cita trūkst arī apģērba.

„Direktrise noorganizēja talcinieku grupu, kas šuva karavīriem kreklus. Daļu materiālu ziedoja paši talcinieki. Rokdarbu skolotāja Grunvalda kundze iemācīja no diegiem taisīt pogas krekliem."

No Hildas Balodes – Romanovskas atmiņām.

Vēlāk (1933. gadā) par darbību Brīvības cīņu Sieviešu korpusā arī Natālija Draudziņa saņem valsts desmit gadu pastāvēšanas piemiņas medaļu.

1926. gadā, kad pirmo reizi Latvijas Valsts vēsturē tiek piešķirts Triju Zvaigžņu ordenis, par tā virsnieci (IV šķiras ordeni) kļūst arī Natālija Draudziņa.

1935. gadā skolas 40 gadu svinībās Draudziņas jaunkundze saņem mākslinieka un skolotāja Viļa Krūmiņa noformētu skolas padomes locekļu sveicienu:

„Augsti godājamā direktrises kundze!

40 gadi pagājuši no tā laika, kad Jūs Rīgā atvērāt savu skolu. Mūsu tauta šinī laikā pārdzīvojusi dažādus attīstības laikmetus, dažādas varas ar dažādām prasībām ir gājušas pār mūsu zemi, bet Jūs esat paliksi nelokāmi uzticīga savam mūža darbam. Atvērdama savu skolu, Jūs esat paredzējusi, ka izglītība ir drošākais pamats latviešu nacionālās un valstiskās kultūras attīstībai un esat pareizi novērtējusi izglītotas sievietes lomu šīs kultūras veidošanā. Šodien Jūs varat ar prieku un gandarījumu atskatīties uz darbu, kam veltīts viss Jūsu mūžs, jo šis darbs ir nesis bagātīgus augļus.

Skolas padome svinot skolas četrdesmit gadu pastāvēšanas svētkus, uzskata, ka par savu patīkamo pienākumu izteikt Jums, augsti godājamā direktrises kundze, savu pateicību par to uzticību, ko Jūs esat dāvinājusi skolas padomei it sevišķi skolas saimnieciskās dzīves kārtošanā. Šinī darbā Jūs ar savu nesavtību un gatavību ziedot visu augstākiem mērķiem esat bijusi citiem darbiniekiem par labāko paraugu. Jūsu nelokāmā griba ir izvadījusi skolu cauri dažādām grūtībām, Jūsu goda sirds arvien atradusi dzīves sarežģījumos pareizo ceļu.

Atskatoties uz veikto darbu, skolas padome novēl Jums, augsti godājamā direktrises kundze, spēku un izturību vēl ilgi turpināt savu darbu par svētību mūsu jaunatnei, par krāšņu rotu mūsu tautai un tēvijai."

1940. gadā, kad Latvijā ienāk PSRS karaspēks, Draudziņas jaunkundze nolemj atdāvināt savu skolu Rīgai.

„Savu priekšlikumu esmu saistījusi ar noteikumu, ka Rīgas pilsēta uztur minētajās telpās saskaņā ar likumiem par Latvijas izglītības iestādēm pamat- un vidusskolu, lai ilgos gados ievadītais skolas darbs un uzkrātās materiālās vērtības tādā kārtā nāktu par labu tautas plašāko masu kultūras celšanai. [..] Skolas karogā ir rakstīti Raiņa vārdi "Ej spēku raisi, ej ceļu taisi!" Mana darba mērķis ir bijis sekot šim lozungm. Skola ir bijusi viss manas dzīves vākums. "

No iesnieguma Latvijas PSR Tautas Izglītības komisāram Rīgā 1940. gada 6. septembrī.

1941. gadā, lai gan par skolas direktoru tiek iecelts Vasilijs Balodis, Natālijai Draudziņai tiek piešķirts goda direktrises tituls, un tāpat kā līdz šim turpina piedalīties skolas dzīvē (viņas dzīvoklis arī atrodas skolas ēkā).

Pēc Otrā pasaules kara skola ar 1945. gada 24. janvāra Rīgas pilsētas Izpildkomitejas 50. lēmumu skola atgūst Natālijas Draudziņas vārdu un tiek nosaukta par Rīgas Natālijas Draudziņas 7. vidusskolu. Natālijai Daudziņai tiek piešķirta arī personālā pensija.

1949. gada 22. janvārī Natālija Draudziņa mirst. Viņa tiek izvadīta no skolas uz pēdējo atdusas vietu Torņakalna kapos.

„Draudziņas jaunkundze bija personība, aizmirst viņu ir ļoti grūti! Viņa mums vienmēr atgādināja: Atcerieties, jūs visas esat manas meitas!"
No Mildas Dimiteres atmiņām.